Didjē Eribons: kustīgs portrets par mātes dzīvi

Didjē Eribons: kustīgs portrets par mātes dzīvi

izaicinājumi pansionātos un vienkāršu cilvēku liktenis

Darījumā ar sociāli svarīgu tēmu sociologs un autors Didjērs Eribons ir mudinājis savas mātes dzīvesstāstu savā jaunajā grāmatā “A darbinieki”. Eribons ne tikai stāsta par savas mātes grūtībām, bet arī apgaismo sūdzības pansionātos, kas ir pēdējā viņu dzīves pietura daudziem veciem cilvēkiem.

Steidzams darba ņēmēja portrets

Eribon, dzimis 1953. gadā, pārstāv mātes dzīvi savā darbā, kuram kā vienkāršam darbiniekam nekad nav bijusi reāla perspektīva. Sākot no viņas bērnības bāreņu namā un beidzot ar smaga darba pilnu dzīvi, bija pastāvīgas problēmas un atņemšana. Viņš ne tikai apraksta viņas personīgo likteni, bet arī kultūras un sociālās struktūras, kas veicina strādnieku šķiras atstumtību.

Realitāte pansionātos

Grāmatas galvenā tēma ir necilvēcīgi apstākļi pansionātos. Eribons parāda, ka daudziem vecāka gadagājuma cilvēkiem bieži nav cieņas, un asi kritizē sistēmu, kas leģitimizē "strukturālo vardarbību". Apsūdzība ir skaidra: "Sistēma ir amorāla, un veco cilvēku dehumanizācija ir nepanesama". Autore uzsver aprūpes realitāti, kurā daudzi iedzīvotāji pat nesaņem nepieciešamo pamata aprūpi.

Eribon darba sociālā nozīme

Eribon grāmata ir ne tikai veltījums viņa mātei, bet arī aicinājums pagodināt vienkāršu cilvēku dzīvi. Viņš jautā, kā sociālā vide, no kuras nāk, ietekmē pašrealizācijas iespējas. Viņš izgaismo, kā rasismu un sociālo nevienlīdzību var piedzīvot darba kustībā un kā šie iestatījumi tiek mantoti paaudzēs.

dusmas un empātija

Dusmas par sūdzībām medmāsā var lasīt no grāmatas rindām. Neskatoties uz to, autorei izdodas aprakstīt savas personīgās attiecības ar māti ar empātiju un cieņu. Nelielā cerības starā viņš apraksta, kā viņa māte piedzīvo mīlestību 80 gadu vecumā, kas rada neskaidrības ģimenē. Šis liktenis ir vēl viena viņu cilvēcības un vajadzību izpausme, kas pastāv vecumdienās.

Apelācija sabiedrībai

Didier Eribon aicina “strādnieku” neignorēt cilvēku stāstus no strādnieku šķiras, bet gan dot tai seju. Viņa stāsts ir ne tikai personisks, bet arī universāls, kurš stimulē lasītājus domāt par sociālo taisnīgumu. Mūsu ziņā ir apšaubīt šokējošos apstākļus, kad tiek atrasti un iestājušies par pārmaiņām.

Grāmata ir ne tikai mātes atmiņu iztika, bet arī steidzama atsauce uz nepieciešamību pagodināt visu cilvēku dzīves ceļu, kas atrodas sabiedrības malā. Didjē Eribons ir izveidojis darbu, par kuru domāja gan skāris, gan stimulē.

- nag